Pavadot dienu Rīgas Šaušanas centrā, trenējoties pašai, rodas iespēja pavērot citus. Šoreiz tik tādas nelielas pārdomas par dzīvi – bez mērķa kādu apsmiet vai izzobot. Nekādā gadījumā! Stāsts vienkāršs. Atbrauc uz šautuvi divi jauni cilvēki. Viens no tiem, kā nopratu nekrietnā kārtā noklausoties sarunu, grasās kārtot mednieka eksāmenu. Tad nu pirmais treniņš, lai saprastu, kā un ko darīt.
Abi jaunieši dodas uz šaušanas pozīcijām ceturtajā laukumā. Pirmajai reizei mērķi jau krīt, vairāk vai mazāk. Pašiem, protams, prieks par to. Bet tomēr! Nevarēju neievērot abu jauno cilvēku stāju šaujot. Kamēr runājas – stāv normāli. Tiklīdz ierocis plecā, tā abi divi uzreiz ietupjas ceļos. Ne tikai ietupjas, bet ieņem ārkārtīgi neērtu baleta mākslinieka cienīgu pozīciju. Protams, protams, tā ir nezināšana un neizpratne. Neviena nosodoša vārda! Bet pārdomas radās par to – kādēļ tādas tendences. Šaujot pietupienā, pirmkārt, tas nav ērti, otrkārt, viss ķermenis ir sasprindzis, treškārt, vienkārši ātrāk nogurst. Un tā tālāk, un tā joprojām.
Tātad, visiem tiem, kas lasa mūsu lapiņu, bet nav sporta šāvēji – šaujot stāviet brīvi, nepietupjoties, nesaliecot ceļus. Mums te nav nekāds partizānu pasākums, kad klusiņām puspietupienā kādam jālavās klāt. Reiz Mežirbju nodarbības laikā viens jauns mednieks šauj un nevar nekam trāpīt. Acis šķības, vai kas? Izrādās, viņš šauj puspietupienā. Tiklīdz ceļus iztaisnoja, arī mērķi sāka krist!
Bilde gan mazliet nekvalitatīva, jo bildēts ar telefonu caur stiklu. Negribājās cilvēkus biedēt un uztraukt.
Linda
Kā plinte plecā, tā šāvējs nostājas neērtā puspietupienā. Vēl piedevām īpaši šādi sariktējoties.
Te daudz maz labs piemērs tam, kā vajadzētu stāvēt, prasot mērķi. Nekādu pietupienu!
